Ja ārsts tevi nosūtījis izmeklēt vēdera vai iegurņa orgānus un tava radioloģiskā izmeklējuma aprakstā redzams, ka slēdzienu rakstījusi radioloģe diagnoste EVIJA OLMANE, vari tam uzticēties, jo kolēģi viņu atzīst par labu speciālisti.
- Kas jūsu izpratnē ir labs radiologs?
– Man liekas, ka pavisam labs ārsts nekad nevar būt. Vienmēr var strādāt vēl labāk.
Lai kļūtu par labu radiologu, jābūt vēlmei uzzināt arvien vairāk un atrisināt pacienta problēmu. Cenšos nekad neatstāt neatbildētus jautājumus. To man mācīja mamma: ja tev kaut kas nav skaidrs, pieraksti un meklē atbildi, kamēr atrodi.
Ir kolēģi, kas uzskata, ka viens radiologs var diagnosticēt visu, taču es tam nepiekrītu. Līdzīgi kā gleznotājs nevar pēkšņi uztaisīt skaistu māla krūzi. Nesen izlēmu vairs neaprakstīt neiroradioloģiskos izmeklējumus, ko darīju vairākus gadus, lai vairāk specializētos vēdera un iegurņa izmeklējumos, kas noteikti uzlabos rezultātu.
– Šķiet, radioloģija ir visai tehniska specialitāte…
– Radioloģija, tāpat kā medicīna vispār, ir radoša profesija. Nevar visu salikt rāmīšos, stingros algoritmos. Pa vidu ir tik daudz pelēko toņu! Dakterim jāspēj noķert īsto.
Jā, radioloģija ir arī ļoti tehniska un tehnoloģijas strauji attīstās. Jāsaprot, kā iekārta strādā, kādas ir tās iespējas, kādi ierobežojumi, un tikai tad var saprast tās efektīvāko lietojumu un izvērtēt iegūtos attēlus.
Radioloģija nav iespējama bez radiologu asistentiem – mūsu labākajiem draugiem un kolēģiem. No viņu kompetences un attieksmes bieži vien ir atkarīgs izmeklējuma rezultāts. Ja viņi savu darbu veic ļoti labi, es iegūstu visu nepieciešamo informāciju un varu uzrakstīt kvalitatīvu slēdzienu. Ir ļoti svarīgi, lai radiologa asistents pirms izmeklējuma veikšanas izskaidro, nomierina un iedrošina. Šo izbaudīju arī pati, kad vajadzēja veikt magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Atklāti sakot, toreiz baidījos, ka tagad pašai būs jāguļ noslēgtajā tunelī.
Atkarībā no diagnozes un nosūtījuma katru izmeklējumu veicam dažādi. Nav tik vienkārši, kā varētu izskatīties no malas. Cilvēks apguļas, mēs noskenējam, un viss ir skaidri redzams. Plaušu izmeklējumam ir viens protokols, vēderam – otrs, asinsvadiem – cits. Jāzina, kā katru izmeklējumu pareizi veikt, lai no tā iegūtu maksimālo labumu pacientam. Jo mazāk informācijas par pacientu, jo grūtāk saprast, kas tieši jāizmeklē un ko mēs meklējam, jo grūtāk nonākt pie pareizā secinājuma.
Labs asistents noskaidro, kur pacientam sāp, cik ilgi, vai ir bijušas operācijas, un informāciju apkopo. Bieži asistents zvana radiologam. Tad kopā izlemjam, vai nepieciešams lietot kontrastvielu un veikt papildu protokolus. Tā kā kontrastviela izdalās caur nierēm, svarīgi, lai tās būtu veselas. Ja pacients nav veicis analīzes, kontrastvielu nedrīkst ievadīt.
– Vienmēr brīnos, kā izmeklējuma attēlā var ko saprast. Izskatās kā ēnu spēle…
– Vispirms radiologus māca, kā izskatās normāla atrade. Pēc tam māca ieraudzīt atšķirīgo – slimību. Taču, kā jau teicu, ļoti svarīga radiologam ir informācija par pacientu – ar ko ir slimots, kā slimība ārstēta, vai bijusi kāda ķirurģiska iejaukšanās. Tas izmaina normālo anatomiju, atstāj kādas sekas, un līdz ar to radiologam ir iespēja sniegt pilnīgāku atbildi.
Esmu daudz domājusi, vai ir iespējams strādāt tik labi, lai nekad nebūtu kļūdu. Tādas gadās ikvienā profesijā, taču mediķu kļūdas ir sāpīgākas un grūtāk pieņemamas. Sava nozīme ir arī intuīcijai. Labi ārsti nestrādā tikai pēc algoritma un protokola. Slimības mēdz maskēties un mainīties. Diagnostikas iespējas attīstās, tāpēc ir ļoti svarīgi sekot līdzi visjaunākajam.
Viens ir teorija, bet otrs – personīgā pieredze. Reiz kādam rezidentam prasīju: kas tas ir, ko tu redzi šajā rentgena attēlā? Viņš sacīja: redzu plaušas, tur viss ir normāli. Bet kas tas tāds? Nezinu, kaut kas garens…Vienreiz ar to jāsaskaras, lai zinātu, kā rentgenā izskatās sievietes bize!
– Vai iesakāt ikvienam izmantot magnētiskās rezonanses skrīningu visam ķermenim?
– Magnētiskās rezonanses skrīninga izmeklējums radīts, lai pacientam ar onkoloģisku slimību vienā izmeklējumā varētu noteikt slimības izplatību, lai nevajadzētu veikt daudz dažādu izmeklējumu un ātrāk nonāktu pie diagnozes. Latvijā pagaidām šis izmeklējums netiek plaši lietots, bet esmu pārliecināta, ka nākotnē to onkoloģijā izmantos vairāk.
Visa ķermeņa magnētiskā rezonanse tiek veikta arī tāpēc, lai kontrolētu ārstēšanas efektu, nepieciešamības gadījumā to mainītu. Arī lai kontrolētu, ka slimība tiešām ir izārstēta. Daudzās valstīs šos izmeklējumus veic bieži, tos apmaksā valsts vai apdrošinātāji.
– Kādas jaunas iespējas vēl piedāvā radioloģija?
– Parādās jaunas iekārtas un jaunas programmas. Strauji attīstās magnētiskās rezonanses iekārtas un to iespējas, tās darbojas ātrāk un klusāk. Ir programmas, kas rada iespēju izmeklēt pacientus, kuri nespēj nogulēt nekustīgi, piemēram, insulta slimniekus. Izmeklējumos tiek noņemti attēlu izkropļojumi, līdz ar to tos ir iespējams izvērtēt. Reanimācijas nodaļas pacientam ir iespējams veikt vēdera izmeklējumu, pielāgojoties viņa elpošanas ritmam.
Samērā jauna metode ir aknu elastogrāfija, ko veic ar sonogrāfijas iekārtu. Tā palīdz atklāt aknu difūzas saslimšanas. Parastajā sonogrāfijā redzam baltākas aknas, taču ne vienmēr tas liecina par taukaino hepatozi. Elastogrāfija ļauj atšķirt taukaino hepatozi no aknu fibrozes un cirozes.
Arvien plašāk izmanto teleradioloģiju, lai izmeklējumus varētu pārsūtīt, konsultēt citā medicīnas iestādē un operatīvi dalīties ar svarīgu informāciju.
Visu rakstu lasiet žurnālā Ievas Veselība 2. oktobra numurā
